1914. gada 30. aprīlis – 2020. gada 21. oktobris
21. oktobrī Kolkas „Lošniekos” savā 107. dzīves gadā zemes gaitas beidzās Fanijai Budovskai.
Šūpulis viņai kārts Kolkas „Ķesteros” Paulīnes un Andreja Rozenfelda ģimenē. Fanijai bija vien daži mēneši, kad tēvs devās karā un drīz vien krita Tīreļa purvos. Māte apprecējās otro reizi ar lībieti un skolotāju Kārli Bernšteinu. Ģimene kādu laiku dzīvoja Kolkas skolā, līdz 30. gadu otrajā pusē uzcēla savu māju, ko nosauca par „Lošniekiem”. Fanija pabeidza Mazirbes pamatskolu, tad devās uz galvaspilsētu un izglītību turpināja Rīgas Olava komercskolā. Iestājās arī augstskolā, taču to nepabeidza smagas slimības dēļ. 1935. gadā Fanija apprecējās ar Pauli Budovski un ģimenē piedzima divi dēli — Māris un Guntis. Fanijas darba mūžs bija saistīts galvenokārt ar tirdzniecības uzņēmumiem, bet viņa bija arī mašīnrakstītāja, grāmatvede, kādu brīdi strādājusi Kolkas fabrikā par zivju mazgātāju.
Nu jau daudzus gadus Fanija Budovska vasaras pavadīja savos mīļajos „Lošniekos”. Viņa bija palikusi vienīgā kolceniece, kura vēl varēja kaut ko pastāstīt par tālajiem Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvvalsts tapšanas gadiem. Ikvienam dzimtās puses izzinātājam Fanija bija lielisks atradums — bagāta valoda, spoža iztēle, humora izjūta, laba atmiņa. Tāpēc, 2009. gadā, kad rakstīju grāmatu par Kolku, devos ciemos pie cienījamās kundzes, ko tolaik vēl nepazinu. Pārsteigums bija milzīgs! Fanijai bija unikāla atmiņa, pat deviņdesmit piecu gadu vecumā tā bija apbrīnojama. Tikpat apbrīnojams bija viņas gaišais prāts, interese par visu notiekošo, vitalitāte, dzīves prieks. Uz manu patieso izbrīnu, ka viņa prot darboties arī ar datoru, Fanija atbildēja: „Nav tādas lietas pasaulē, ko cilvēks nevar iemācīties, ja vien viņš grib!” Tieši Fanija bija manas Kolkas grāmatas pirmā lasītāja, kamēr tā bija vēl tikai manuskripts. Bez Fanijas Budovskas stāstījumiem grāmata par Kolku saturā būtu daudz nabadzīgāka.
Arī mūža pašos pēdējos gados Fanija aktīvi sekoja līdz visam notiekošajam, orientējās gan politiskajos, gan sabiedrībai aktuālajos jautājumos. Pēdējo reizi ar Faniju tikos 2019. gada 18. augustā, kad saņēmu no viņas īpašu uzaicinājumu ierasties, jo cienījamai kolceniecei nebija vienaldzīgs tobrīd mūsu novadā notiekošais un viņa vēlējās, lai tiktu uzklausīts viņas viedoklis. Lūk, viņas sacītais: „Man jau iet simt sestais gads, bet es redzu, saprotu, mazliet vājāk dzirdu, bet mans prāts ir skaidrs. Esmu piedzīvojusi cara režīmu, divus karus, brīvvalsts laiku, padomju un vācu okupācijas gadus, Latvijas valsts atjaunošanu. Man ir svarīgi, kas notiek manā ciemā. Nedomāju, ka dzimtajā pusē vēl piedzīvošu autoritārisma atgriešanos. Es varu atļauties teikt, ko domāju, es ne no kā nebaidos. Daudziem vēl ir baiļu sindroms no padomju laikiem, daudzi ir tik gļēvi, pakalpīgi, bailīgi!”
Šo gadu gaitā vasarās esam tikušās ne vienu vien reizi. Vienmēr tie ir bijuši gaiši un garīguma piepildīti brīži. Esmu pateicīga liktenim, ka man ir bijusi iespēja baudīt šīs gaišās un viedās personības draudzību.
Lai Fanijai gaišs ceļš mūžībā!
Baiba Šuvcāne