Mūžībā devusies visvecākā kolceniece Fanija Budovska.

1914. gada 30. aprīlis – 2020. gada 21. oktobris

 

21. oktobrī Kolkas „Lošniekos” savā 107. dzīves gadā zemes gaitas beidzās Fanijai Budovskai.

Šūpulis viņai kārts Kolkas „Ķesteros” Paulīnes un Andreja Rozenfelda ģimenē. Fanijai bija vien daži mēneši, kad tēvs devās karā un drīz vien krita Tīreļa purvos. Māte apprecējās otro reizi ar lībieti un skolotāju Kārli Bernšteinu. Ģimene kādu laiku dzīvoja Kolkas skolā, līdz 30. gadu otrajā pusē uzcēla savu māju, ko nosauca par „Lošniekiem”. Fanija pabeidza Mazirbes pamatskolu, tad devās uz galvaspilsētu un izglītību turpināja Rīgas Olava komercskolā. Iestājās arī augstskolā, taču to nepabeidza smagas slimības dēļ. 1935. gadā Fanija apprecējās ar Pauli Budovski un ģimenē piedzima divi dēli — Māris un Guntis.  Fanijas darba mūžs bija saistīts galvenokārt ar tirdzniecības uzņēmumiem, bet viņa bija arī mašīnrakstītāja, grāmatvede, kādu brīdi strādājusi Kolkas fabrikā par zivju mazgātāju.


Nu jau daudzus gadus Fanija Budovska vasaras pavadīja savos mīļajos „Lošniekos”.  Viņa bija palikusi vienīgā kolceniece, kura vēl varēja kaut ko pastāstīt par tālajiem Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvvalsts tapšanas gadiem. Ikvienam dzimtās puses izzinātājam Fanija bija lielisks atradums — bagāta valoda, spoža iztēle, humora izjūta, laba atmiņa. Tāpēc, 2009. gadā, kad rakstīju grāmatu par Kolku, devos ciemos pie cienījamās kundzes, ko tolaik vēl nepazinu. Pārsteigums bija milzīgs! Fanijai bija unikāla atmiņa, pat deviņdesmit piecu gadu vecumā tā bija apbrīnojama. Tikpat apbrīnojams bija viņas gaišais prāts, interese par visu notiekošo, vitalitāte, dzīves prieks. Uz manu patieso izbrīnu, ka viņa prot darboties arī ar datoru, Fanija atbildēja: „Nav tādas lietas pasaulē, ko cilvēks nevar iemācīties, ja vien viņš grib!” Tieši Fanija bija manas Kolkas grāmatas pirmā lasītāja, kamēr tā bija vēl tikai manuskripts. Bez Fanijas Budovskas stāstījumiem grāmata par Kolku saturā būtu daudz nabadzīgāka.


Arī mūža pašos pēdējos gados Fanija aktīvi sekoja līdz visam notiekošajam, orientējās gan politiskajos, gan sabiedrībai aktuālajos jautājumos. Pēdējo reizi ar Faniju tikos 2019. gada 18. augustā, kad saņēmu no viņas īpašu uzaicinājumu ierasties, jo cienījamai kolceniecei nebija vienaldzīgs tobrīd mūsu novadā notiekošais un viņa vēlējās, lai tiktu uzklausīts viņas viedoklis. Lūk, viņas sacītais: „Man jau iet simt sestais gads, bet es redzu, saprotu, mazliet vājāk dzirdu, bet mans prāts ir skaidrs. Esmu piedzīvojusi cara režīmu, divus karus, brīvvalsts laiku, padomju un vācu okupācijas gadus, Latvijas valsts atjaunošanu. Man ir svarīgi, kas notiek manā ciemā. Nedomāju, ka dzimtajā pusē vēl piedzīvošu autoritārisma atgriešanos. Es varu atļauties teikt, ko domāju, es ne no kā nebaidos.  Daudziem vēl ir baiļu sindroms no padomju laikiem, daudzi ir tik gļēvi, pakalpīgi, bailīgi!”


Šo gadu gaitā vasarās esam tikušās ne vienu vien reizi. Vienmēr tie ir bijuši gaiši un garīguma piepildīti brīži. Esmu pateicīga liktenim, ka man ir bijusi iespēja baudīt šīs gaišās un viedās personības draudzību.

Lai Fanijai gaišs ceļš mūžībā!

Baiba Šuvcāne

Mūžībā devies tālbraucējs kapteinis, lībietis Visvaldis Feldmanis

[bookmarks options="default=off&draugiem=on&facebook=on&twitter=on" style="padding-left: 2px; padding-right: 2px; padding-top: 5px"]

1938. gada 9. aprīlis — 2017. gada 15. maijs

 

Pavisam negaidīti ilgi un grūti plaukstošais pavasaris aizsaucis Aizsaules dārzos lībieti Visvaldi Feldmani. Vīrišķīgi šarmanto un iznesīgo kapteini labi pazina ne tikai lībiešu sabiedrība un kolcenieki. Viņš bija biežs viesis populārajā TV raidījumā <<Latvji, brauciet jūriņā>>, par viņu ne reizi vien stāstīts presē, uzņemtas videofilmas. Visvalža Kolkas mājas durvis vienmēr bija viesmīlīgi atvērtas kolēģiem, draugiem, žurnālistiem, paziņām. Kurš ir nogaršojis Visvalža kūpinātās zivis, tas tās nekad neaizmirsīs. Kā katram pieredzējušam jūrasbraucējam Visvaldim netrūka aizraujošu stāstu par piedzīvojumiem uz jūras. Likās, ka Visvaldis ir mūžīga vērtība…

Tālbraucējs kapteinis Visvaldis Feldmanis nācis no Saunaga lībiešiem. Ciema centrā atrodas Bubieri, kurus Visvaldis sauca par dzimtajām mājām. 30. gados Bubieros saimniekoja Eduards un Emīlija Bubieri. Viņu meita Elza apprecēja zvejnieku Kārli Feldmani. Ģimenē bija seši dēli. Vecākais dēls Visvaldis Bubieros piedzima 1938. gada 9. aprīlī.

Lasīt tālāk »

Atvadu vārdi Viesturam Rēriham (08.09.1954.–03.03.2015.)

[bookmarks options="default=off&draugiem=on&facebook=on&twitter=on" style="padding-left: 2px; padding-right: 2px; padding-top: 5px"]


Skan simfonija,

Bet nošu tai nav.

Ir krāsas, tik siltas un gaišas,

Un aiz Mēness vārtiem,

Aiz Saules loga

Jau pavērtas vaļā zvaigžņu takas,

 

 

tas ir 3.marta vakara mirklis, kad Mūžības dzīvā, mierīgā gaismā Tavs mūžs kļuva par visu vienā – ciešanās, mīlestībā, atklāsmē, dzejā…

Lasīt tālāk »

Mūžībā aizgājis lībietis Gundars Bertholds

[bookmarks options="default=off&draugiem=on&facebook=on&twitter=on" style="padding-left: 2px; padding-right: 2px; padding-top: 5px"]

1941. gada 27. augusts — 2014. gada 14. maijs

14. maijā mūžībā negaidīti aizgājis ilggadējais Līvu savienības Kolkas grupas un Līvu centra Kūolka vadītājs, lībietis, lielās un lībiešu tautas vēsturē nozīmīgās Bertholdu ģimenes loceklis Gundars Bertholds.

Vēl pirms pāris nedēļām, jaukā pavasara dienā, tikāmies Vaides Lāžos, kur visa Gundara Bertholda ģimene rosīgi darbojās dārzā, rokot, stādot, grābjot. Biju atvedusi pie Gundara tālus ciemiņus no Amerikas — arī Bertholdu dzimtai piederīgos — Vaides Žonaku pēdējā saimnieka Jāņa Bertholda pēcnācējus. Viņi pirmo reizi bija ieradušies Latvijā un bija priecīgi satikt Gundaru kā īstenu Bertholdu dzimtas pārstāvi viņu senču zemē. Kopīgi ar Gundaru priecājās par viņa lauku saimniecību un diženo Lāžu ozolu, sajūsminājās par skaisto jūrmalu. Uz redzēšanos! — tā viesi atvadījās no sava radinieka, nenojaušot, ka liktenis viņiem dāvājis tikai šo vienīgo satikšanās reizi.
Arī man nebija ne jausmas, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās…

Lasīt tālāk »