UNESCO konference Igaunijā

No 29. novembra līdz 1. decembrim projekta «UNESCO — tūrisms» darbinieki, aktīvākie tūrisma uzņēmēji no visiem projektā iesaistītajiem reģioniem un folkloras kopas, devās uz Hānaju un Versku Igaunijā, kur norisinājās konference, lai tūrisma uzņēmējs izprastu UNESCO zīmola nozīmi un to sekmīgi izmantotu tūrismā. Dundagas novadu pārstāvēja novada tūrisma uzņēmēja Signe Dišlere, biedrības Domesnes pārstāve Iveta Bekmane, projekta vadītāja Ilze Šteine un Kolkas koklētāju ansamblis.  

Suitu novads un Lībiešu krasts Latvijā, Setu zeme (Setomaa) un Kihnu sala Igaunijā pārstāv unikālas dzīvas kultūras, kuru tradīcijas joprojām iekļaujas vietējo iedzīvotāju ikdienā. Setomā, Kihnu un suitu kultūras mantojums jau ir iekļauts UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, savukārt Lībiešu kultūrtelpa šogad iekļauta Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā un šobrīd ir ceļā uz iekļaušanu UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.  

Arī Igaunijas melnās pirts tradīcijas ir iekļautas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, tādeļ 29. novembrī kā labo piemēru apmeklējām Mooskas saimniecību Hānjā. Igaunijas melnās pirts biedrības vadītāja Eda Veroja prezentēja šo seno tradīciju. Pirts rituālā ietilpst ne tikai miesas, gara attīrīšanās un ārstniecība, bet saziņa ar senčiem, mutvārdu folklora un tautas dziesmu dziedājums. Šī saglabātā, tradīcijām bagātā kultūras vide ir īpaša, tā ļauj tūristam iesaistīties un piedzīvot etniskā reģiona senatni mūsdienās.

Verskā UNESCO konferencē dalībniekus ar uzrunu sveica setu pārstāvis Aare Hõrn, galvenais Setomā vēstnesis Rauls Kudre un Igaunijas Lauku tūrisma pārstāve Anneli Kana. Runātāji uzsvēra, ka  autentiska kultūras pieredze ir viena no lielākajām vērtībām, uz ko varam balstīt tūrisma piedāvājumu laukos, jo mūsdienu ceļotājs novērtē patieso. Tūrists vēlas iesaistīties un piedalīties vietējos rokdarbos, tērpties vietējā tradicionālajā tērpā vai vismaz izzināt to, gatavot vietējos ēdienus, atklājot sev jaunu piedzīvojumu un apmeklējot mazos etniskos reģionus, atceroties tieši šo piedzīvojumu. Tādēļ svarīgi ir domāt par kultūras mantojuma uzturēšanu. Liela nozīme šai procesā ir sadarbībai.

Õie Sarva, igauņu seto leelo dziedājumu vācēja, prezentēja setu polifoniskos dziedājumus leelo, kas ir UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kopš 2009. gada. Seti ir neliela etniska kopiena Dienvidaustrumigaunijā un Pečoru apgabalā Krievijā. Polifoniskie jeb daudzbalsīgie dziedājumi tiek izpildīti, sapošoties krāšņos tautas tērpos, vadošā dziedātāja uzsāk pirmā, un tad pievienojas koris, šādi atkārtojot katru dziesmas rindu. Izcilas priekšdziedātājas ir labas improvizētājas, un dziesmu teksti nereti rodas priekšnesuma laikā.  Laikā, kad sievietes vēl nav pratušas rakstīt, setu dziedājumi ir pavadījuši šo ļaužu dzīvi, sākot no dzimšanas un milzu kāzu rituāliem līdz bērēm. Tai laikā kopiena iesaistījās ļaužu ikdienas dzīvē un viens otram palīdzējuši gan priekos, gan bēdās. Šo senatnes sajūtu tūrists vēlas piedzīvot mūsdienās.

Linda Rubena, Latvijas Nacionālā kutūras centra (LNKC) pārstāve, tautas lietišķās mākslas eksperte prezentācijā vēstīja, kādi noteikumi jāievēro un kas ir nepieciešams, lai Nemateriālā kultūras mantojuma elements tiktu ierakstīts UNESCO sarakstā. Latvijā pirmais solis, ir elementa iekļaušana Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā. Ar elementu šeit jāsaprot prasmes, zināšanas, ieražas, rituāli. LNKC plānos ir veidot sadarbību starp elementiem – suitiem, lībiešiem un citiem.

Somu tūrisma pārstāvis Tapio Mekelainens prezentēja Kihnu salas, Setomā, suitu un Līvu krasta plusus un mīnusus tūrisma jomā, analizēja augošā lauku tūrisma iespējas un draudus.

Latvijas Universitātes lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits dalījās pieredzē par Lībiešu kultūrtelpas pieredzi ceļā uz elementa iekļaušanu Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā. Stāstīja par plāniem, sadarbību un darbiem ceļā uz UNESCO.

Baltijas Ceļojumu grupas pārstāve Santa Feodorova iepazīstināja klātesošos ar japāņu tūrisma tirgu Latvijā kā augošu un specifisku liela potenciāla tirgu Igaunijā un Latvijā.

Ar tūrisma palīdzību varam novērst šo unikālo kultūras vērtību izolēšanos šaurās kopienās, tā vietā piesaistot jaunus interesentus un iespējamos tradīciju pārmantotājus.

Kultūras programmā, kurā piedalījās setu sieviešu leelo koris, suitu sievu burdona koris un Kolkas koklētāju ansamblis ar ovācijām un atzinīgu vērtējumu tika uzslavētas Kolkas koklētājas un viņu vadītāja Dzintra Tauniņa.

UNESCO konferences apmeklējums tika līdzfinansēts no Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības  programmas līdzekļiem projektā “Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis”.

Projekta vadītāja Ilze Šteine

Foto autors: Ronalds Veiss

 


Komentēt nav lemts