Simts gadi Kolkasraga bākas dzīvojamās ēkas mūžā

Lībiešu kultūrtelpā Kolkasraga ainavas neatņemama sastāvdaļa vairākām paaudzēm bija Kolkas bākas dzīvojamā ēka. Gadu gaitā ievērojami mainījās pats Kolkasrags, taču nams krasta kāpā, kaut, laika zoba nodeldēts, stāvēja itin stabili, un šķita, tā būs vienmēr. Taču simtais ēkas pastāvēšanas gads tai bija pēdējais — 2021. gada februārī senā būve tika nojaukta.

Ziņas par Kolkasraga bākas dzīvojamās mājas un ar to saistīto cilvēku mūžu ir apkopojusi Baiba Šuvcāne.


Īss ieskats senākā vēsturē

Nu jau bijušā, vecā Kolkasraga bākas dzīvojamā ēka bija tikai viena no daudzu gadsimtu gaitā pastāvējušajām mītnēm Kolkas bākas uzraugiem. Bīstamo Kolkasraga sēkli krasta bākas iezīmējušas kopš 16. gs. vidus. Kur toreiz mitinājušies krasta bākas torņu apkalpojošie vīri, nav zināms. Pirmās drošās ziņas par Bākas kungu un viņa kalpotājiem sniedz ieraksti Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatās, kas liecina, ka vismaz kopš 1743. gada ir darbojusies Kolkas Bākas muiža. Domājams, ka tā atradusies piekrastē, bākas torņu tuvumā. Tā vismaz noprotams no vairāku tā laika bākas saimniecības apmeklētāju aprakstiem.

Pirmais ieraksts Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā par Kolkas Bākas muižu liecina, ka 1743. gada 26. janvārī ir miris Fricis — „Valku vietas vecs saimnieks un vaļinieks, kas pie Bākas muižas priekš tam ir klausījis…


Spriežot pēc baznīcas metrikas datiem 18. gs. beigās dzīve Bākas muižā bijusi rosīga.  Muižā kalpoja gan puiši, gan meitas. Sāka dzimt bērni… Muižas vīram Kasparam 1790. gadā piedzimusi meitiņa Anna, bet 1792. gadā — dēliņš Krišs. Bākas muižā ar godu gan bijis kā bijis. Tā 1788. gadā Bākas kunga audžu meitai Annai no Kolkas piedzimis maukas bērns, bet 1794. gadā Bākas muižas kalponei Trīnei no Lauļu Jāka sētas piedzimuši “iekš negoda pelnīti bērni” — dvīņi Krišs un Kārlis. Paša Bākas kunga dzimtā meita Anna arī pelnījusi bērnus ārpus laulības klēpja — 1797. gadā viņai piedzimusi meitiņa Ede — “otru reizi no sāmiešu puisieša Indriķa pelnīts bērns”, bet pēc četriem gadiem atkal meita — Dārte “no muižas kalpa Indriķa, sāmiša, pelnīta”. Uzzinām arī, ka Bākas kungam bijuši zirgi, jo 1813. gada miršanas ierakstā minēts “Bākas kunga vecais kučērs, 56 gadu vecs”. 1801. gada 13. oktobra ieraksts ļauj noprast, ka Bākas kungs arī zvejojis. Protams ne pats, bet viņa kalpi. Pēc ierakstiem grūti spriest, vai paši muižas puiši kurināja uguni krasta bākas torņos, vai tie bija vīri, kuri dzīvoja kur citur.

Par ceļojumu uz Kolku 1846. gada vasarā vācbaltu gleznotājs un kultūras darbinieks Jūliuss Dērings (Julius Döring, 1818–1898) atmiņās rakstīja: “(..) Abus baltos gaismas torņus jeb, kā tos šeit dēvē, “bākas” vai “ugunsbākas” pašā Kurzemes ziemeļu smailē, mēs jau ilgi redzējām mirdzam mūsu priekšā. Beidzot bez ceturkšņa divpadsmitos sasniedzām blakus esošo Bākas muižu, un apmetāmies pie bākas inspektora Perlmaņa kunga. Pie bākas muižas pieder 4–5 mājas jeb noliktavas, kurās tiek sanestas avarējušo kuģu mantas un atliekas, no kurām ceturtā daļa pienākas Dundagas kungam par glābšanu. Kuģu bojāejas te notiek samērā bieži.”


Interesantas ziņas par bākas inspektora pārraudzībā esošajiem spīķeriem 19. gs. sākumā atstājis arī jurists un dzejnieks, barons Ulrihs von Šlipenbahs (Ulrich Heinrich Gustav von Schlippenbach, 1774—1826): „Bākas inspektors — godājams sirmgalvis mūs uzņēma laipni un viesmīlīgi. Viņš šajā vientuļajā Kurzemes nostūrī dzīvo jau daudzus gadus.  (..) Mēs ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, un nolēmām apskatīt ciemu un spīķerus. Jau bākas inspektora pagalmā un ap spīķeriem atrodas daudzi avarējušo kuģu rotājumi. Tur bija koka sirēna – ak, viņas burvju skaņas nebija paglābušas no bojāejas, tā tika nogādāta sauszemē un bez žēlastības pienaglota pie sienas. Tur draudēja koka lielgabali, kas uz kuģa reiz bija uzstādīti metāla lielgabalu vietā. (..) Tur guļ Minervas galva, kas reiz bija piestiprināta pie stūres – arī šī ir liecība, ka Minerva kā gudrības simbols ne vienmēr stūri vada pareizi, un uz rifiem un sēkļiem avarē arī pati gudrības galva.

Bākas muižu nopostīja 1855. gadā Krimas kara laikā. Galvenie kara notikumi risinājās tālu no Kolkas, tomēr karadarbība bija jūtama arī šeit. Par 1855. gada notikumiem mācītājs Ernsts Frīdrihs Kupfers (Ernst Friedrich Kupffer, 1779–1858) Irbes–Ģipkas draudzes hronikā ir rakstījis: „1855. Skumjš gads. Karš nāca ar visiem tā postījumiem. Pie Dundagas bija izmitināti 200 baškīru un kazaku, lai viņi būtu pie rokas, kad angļi gribētu izcelties šai krastā. Viņus apšaudīja ienaidnieki: angļi izcēla krastā pie Kolkas lielgabalus, ar slepkavīgu roku nodedzināja Jaunzēņus, kordona namu Kolkā un Saunagā, daudzas zvejnieku laivas un liellaivas, neņemdami vērā zvejnieku žēlabainos lūgumus. Visbeidzot izpostīja bāku ar visām noliktavām un palīgēkām. Kolku bombardēja no divām pusēm. 27. augusts. — Bāka. Kolkas pārvaldnieks Perlmana kungs tagad bija nabags! Viņš bija zaudējis visu, pat rudzu raža gāja bojā uguns liesmās.”


Bākas muiža acīmredzot drīz tika atjaunota, jo 1859. gadā sastādītajā Dundagas pagasta apdzīvoto vietu sarakstā atkal minēta Bākas muiža, kurā dzīvojuši trīs vīrieši un piecas sievietes. 1878. gadā Kolku apmeklēja rakstnieks un žurnālists Māteru Juris (Juris Māters, 1845—1885) un ceļojuma aprakstā viņš vēstīja, ka bez baznīcas Kolkā ievērojamākās ēkas bijušas tulas (uguns) vaktnieku mājas, bākas inspektora nams, glābēju stacija un telegrāfs. Kāds fragments no Joahima fon Osten–Sakena raksta par dzīvi Dundagas majorātā laikā no 1859. -1919. gadam izdevuma „Kurland“ 1997. gada 5. numurā liek domāt, ka pēc Krimas kara bez Kolkas bākas muižas bija arī ēka, kurā dzīvoja bākas torni apkalpojošs personāls: „Dzīvošanai kronis tiem ir uzcēlis māju uz zemesmēles. Augšējā stāvā dzīvo oficieris ar sievu un bērnu, kā arī tai pašā laikā darbā pieņemtais ārsts; apakšā ir zaldātu kazarmas, no tiem divi kopā ar diviem Dundagas jūrmalas zemniekiem vienmēr ir bākas sardzē.”

Savukārt Dundagas pagasta apdzīvoto vietu sarakstā, kas izveidots 1896. gadā, gatavojoties 1897. gada vispārējai iedzīvotāju skaitīšanai, runa ir par Kolkas bākas māju, kurā tolaik kalpojuši 13 vīrieši un piecas sievietes. Irbes–Ģipkas baznīcas draudzes grāmatu ierakstos redzams, ka 19. gs. beigās Kolkas bākas mājā darbojušies ne viens vien kolcenieks. Piemēram, Kolkas bākas kalpi 1881. gadā bijuši Jānis un Bete Rozenfeldi, bākas kalpone — Lizabete Puriņa, puiši — Didriķis Friedenbergs un Pēteris Friedmans.


Latvijas brīvvalsts laiks

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kolkas bākas iekārta tika evakuēta uz Tallinu un gāja zudumā. Aizbrauca arī ilggadējais bākas uzraugs Jānis Grīnvalds (Johannes Grünvald, 1858–1922). Kolkas bāka uz vairākiem gadiem bija pamesta likteņa varā. Bākas dzīvojamā māja tika nopostīta.

Kolkas bākas pārzinis Jānis Grīnvalds


Pēc Latvijas valsts nodibināšanās 1918. gada 18. novembrī jauns posms sākās arī Kolkas bākas vēsturē. 1918. gadā atgriezās bākas uzraugs Jānis Grīnvalds un viņa vadībā uzsāka bākas atjaunošanas darbus. Līdz pat 1920. gadam bāka tika vēl dēvēta par Domesnes bāku. 1919. gadā Domesnes bākā strādāja pārzinis Jānis Grīnvalds un divi bākas kalpotāji Kārlis Derzevics un lībietis Vladimirs Veide.  V. Veide Kolkas bākā nostrādāja visu mūžu, bet viņa kundze Melānija bija laba folkloras teicēja igauņu zinātniekiem.

Lībieši Vladimirs un Melānija Veide ar bērniem 20. gs. 30. gados. Priekšā Helēna, stāv Sergejs, Emīlija un Olga.


Bākas darbiniekiem nebija kur dzīvot, jo kara laikā bākas dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām bija nopostīta. Atjaunot tās vecajā vietā nebija lietderīgi, jo tad būtu jāgādā par jūras krasta nostiprinājumu, kas prasītu lielus izdevumus. Ilggadēji novērojumi šinī vietā rādīja, ka vieglas būves — vienkārši žagaru žogi ar akmeņu bērumu, nespēja pretoties viļņu triecieniem un nevarēja apturēt krasta graušanu. To ievērojot, ēku celšanai izraudzījās citu piemērotu vietu, kas atradās tālāk no jūras krasta. 1920. gada pavasarī Ventspils ostas būvvalde sāka celt ķieģeļu dzīvojamo māju ar novērošanas torni bākas uzraugam un trīs sargiem. Ēku pabeidza 1921. gadā, darbus pieņēma 11. oktobrī.  Būvei vajadzīgos materiālus piegādāja prāmjos pa jūru no Ventspils, kā arī pa dzelzceļu līdz Mazirbei un tālāk 24 km pa zemes ceļu.

Daļu būvmateriālus būvvalde atrada starp mantām, kas, karam beidzoties, bija pamestas bez saimnieka un uzraudzības un paņēma tos par velti, samaksājot tikai par materiālu savākšanu. Darbus izpildīja K. Jansbergs un H. Krastiņš ar būvvaldes materiāliem, izņemot logus un durvis, ko pagatavoja no darba ņēmēju materiāla. Darba ņēmējiem samaksāja 2 362 333, 12 rubļi jeb 4 726, 88 latus.

 

Dzīvojamās ēkas telpu plāns


Kolkas bākas pārzinis Jānis Grīnvalds jaunajā namā nepaspēja iedzīvoties, jo 1922. gada 10. februārī aizgāja mūžībā un tika apglabāts Kolkas luterāņu kapos. Vēl tagad pašā kapu DR stūrī stāv iespaidīgs akmens krusts uz pelēka granīta postamenta, kas iezīmē J. Grīnvalda atdusas vietu.

No 1924. gada 1. septembra par Kolkas bākas pārzini kļuva Hugo Mihelsons (1890–1975, Toronto), kura dzimtas saknes saistāmas ar Miķeļtorni.  Viņa vectēvs Uldriķis Mihelsons 19. gs. vidū bija kalējs Miķeļtornī, bet tēvs, Ulrihs Mihelsons, bija tālbraucēju kapteinis uz buriniekiem.  Jūrnieka gaitas Hugo Mihelsons sāka 1905. gadā, bet 1914. gadā beidza Ventspils jūrskolu. Kuģoja uz Krievijas tvaikoņiem kā stūrmanis. Piedalījās Latvijas Brīvības cīņās. Bija stūrmanis uz tvaikoņiem Holsatia, Gauja.  

1926. gadā Kolkas bākā bez tās pārziņa Hugo Mihelsona, strādāja trīs bākas sargi, radio telegrāfists un mašīnists. Mihelsons dienesta dzīvoklī jaunuzceltajā bākas dzīvojamā mājā mitinājās līdz 1929. gada beigām, kad atstāja bākas uzrauga amatu.