Mūžībā aizgājis lībietis Gundars Bertholds

1941. gada 27. augusts — 2014. gada 14. maijs

14. maijā mūžībā negaidīti aizgājis ilggadējais Līvu savienības Kolkas grupas un Līvu centra Kūolka vadītājs, lībietis, lielās un lībiešu tautas vēsturē nozīmīgās Bertholdu ģimenes loceklis Gundars Bertholds.

Vēl pirms pāris nedēļām, jaukā pavasara dienā, tikāmies Vaides Lāžos, kur visa Gundara Bertholda ģimene rosīgi darbojās dārzā, rokot, stādot, grābjot. Biju atvedusi pie Gundara tālus ciemiņus no Amerikas — arī Bertholdu dzimtai piederīgos — Vaides Žonaku pēdējā saimnieka Jāņa Bertholda pēcnācējus. Viņi pirmo reizi bija ieradušies Latvijā un bija priecīgi satikt Gundaru kā īstenu Bertholdu dzimtas pārstāvi viņu senču zemē. Kopīgi ar Gundaru priecājās par viņa lauku saimniecību un diženo Lāžu ozolu, sajūsminājās par skaisto jūrmalu. Uz redzēšanos! — tā viesi atvadījās no sava radinieka, nenojaušot, ka liktenis viņiem dāvājis tikai šo vienīgo satikšanās reizi.
Arī man nebija ne jausmas, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās…

     Gundars dedzīgi interesējās par topošo grāmatu par Vaidi, pastāstīja vēl par veco Lāžu māju, norunājām, ka iedošu viņam palasīt melnraksta daļu, kur stāstīts par viņa ģimeni. Viņš ļoti vēlējās turēt rokās grāmatu par savu dzimto ciemu. Un nebūtu arī ilgi jāgaida, tikai kāds gads. Tas Gundaram pietrūka…

     Lībiešu dzejnieka un zvejnieka Alfonsa Bertholda dēls Gundars bija vienīgais no četriem viņa dēliem, kas visu savu dzīvi vadīja dzimtajā Lībiešu krastā un mūža nogalē atgriezās saimniekot Lāžu mājās. Gundars no tēva bija mantojis vēlmi radoši izpausties un viņam labi padevās rakstīšana. Arī lībiskais mantojums viņam likās rūpīgi sargājams un to viņš cītīgi darīja kopš Atmodas sākuma.

     Par savu dzīvi Gundars stāstīja šādi: «Esmu dzimis Vaidē, mūsu Lāžu mājās 1941. gada 27. augustā. Ģimenē esmu otrais dēls. Tēvs bija zvejnieks. Viņš jau agrā rītā aizgāja uz jūru un tikai vakarā pārnāca. Mātei bija jāapkopj saimniecību un jāzina, kā visus pabarot un apģērbt, kā pie darba iemācīt mūs, četrus puikas. Agri iemācījos tīklus lāpīt, zivis tīrīt, arī lauku darbus darīt. Es visus darbus pie zvejas protu.
     Pirmā mana skola bija Saunagā, tur gāju trīs gadus. Pēc tam vienu gadu Mazirbē, 4. klasē. Mācības turpināju Kolkas pamatskolā. 1960. gadā pabeidzu Dundagas vidusskolu, mēģināju stāties universitātē, neizturēju eksāmenu un otrreiz vairs nemēģināju. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Vitmane mani iemācīja rakstīt sacerējums, tā es vēl tagad skribinu.

     Sāku strādāt. Mātes māsa Dzidra strādāja Kolkas hidrometeoroloģiskajā stacijā. Tā bija mana pirmā darba vieta, tur nostrādāju divus gadus. Pēc tam mani iesauca armijā. Dienēju trīs gadus Baltkrievijā, raķetniekos. Raķešu divīzijā bija dikti stingri.
Toreiz, kas atnācu mājās no armijas, kolhozos veidojās ugunsdzēsēju un apsardzes dienests. Man piedāvāja, lai es Kolkā uzņemos šī dienesta vadību. Sākumā negribēju, atbildīgs darbs, bet beigu beigās piekritu un iestājos zvejnieku kolhozā «Brīvais zvejnieks». Mani pieņēma par ugunsdzēsēju un apsardzes dienesta priekšnieku. Vairākas reizes gāju kursos, pat Kaļiņingradā biju. Kamēr vien pastāvēja «Brīvais zvejnieks», tikmēr es strādāju šai postenī. Kad mūs apvienoja ar Rojas zvejnieku kolhozu «Banga», kļuvu par dienesta priekšnieka vietnieku. Man bija bieži jābraukā uz Roju. Toreiz par ugunsdzēsību rūpējās ļoti stingi, nebija nekādi joki. Izdevās Kolkā noturēt veco fabrikas ugunsdzēsēju autiņu, mums pašiem uz vietas bija viss nepieciešamais nelaimes brīdim. Ugunsdzēsēji bija vienmēr uz vietas. Es ļoti pārdzīvoju, kad jaunajos laikos Kolkā nolikvidēja ugunsdzēsēju posteni. Tas ir ārprāts, uguns negaida!

     Kamēr strādāju, es dzīvoju Kolkā. Man bija te jābūt naktī un dienā. Kad tēvs nomira, man bija jānāk uz dzimtajām mājām, nevarēja taču atstāt tās tukšas. Brāļi— Ceronis bija Cēsīs, Egils — Rīgā, Ilgonis — Madonā. Tad laiki jau bija mainījušies, un varēju nākt te dzīvot.»

     Lībiešu savu savienību atjaunoja 1988. gada 28. novembrī. Līvu savienība sāka veidot arī reģionālās grupas un Kolkas grupu nodibināja 1989. gada 18. jūlijā. Dibināšanas sapulcē kolcenieki par grupas vadītāju virzīja arī Gundaru, bet, kā viņš pats sacīja, «biju nobijies, tāpēc negribēju un atteicos». Pēc gada, Kolkas biedru kopsapulcē 1990. gada 9. novembrī, par grupas vadītāju tomēr ievēlēja Gundaru Bertholdu. 

     Kolkas lībiešu grupu Gundars vadīja ilgu laiku — līdz pat 2011. gadam. Viņa vadītā grupa šajos gados lībiešu kultūrmantojuma saglabāšanā un popularizēšanā ir paveikusi ļoti daudz. Viens no būtiskākajiem grupas sasniegumiem ir sava centra izveidošana, kas kopš tā laika ir kļuvis par Lībiešu krastā populāru un apmeklētu vietu. Kopš nodibināšanas 1993. gadā Līvu centrs Kūolka ir kļuvis par mūsdienīgi aprīkotu vietu, kur lībieši var ikdienā pulcēties, stiprināt savu lībisko identitāti, apgūstot jaunas zināšanas un iemaņas, kā arī par vietu, kur popularizēt lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu daudzajiem Kolkas viesiem. Te par lībiešiem ziņas meklē gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi no visas pasaules.

     Labs palīgs lībiešu darbā Gundaram ir bijusi viņa prasme notikumus aprakstīt. Viņš sabiedrību vienmēr informēja par Kolkas lībiešu grupas paveikto Līvu Savienības biedru kopsapulcēs, lībiešu izdevumos Līvli un «Lībiešu gadagrāmatās», vietējā presē. Pateicoties viņa publikācijām, varēja gūt labu priekšstatu par Kolkas lībiešu grupas darbu un Līvu centra Kūolka izveidošanu. Kaut arī Gundars vairs nebija Kolkas grupas vadītājs, viņš interesi par lībiešiem, par viņu kultūrvēsturi nezaudēja. Viņš centās vākt informāciju par savu dzimto ciemu un tās ļaudīm, piedalījās lībiešu sarīkojumos. 

     Turpat piekalnītē, blakus Gundara dzimtajām Lāžu mājām, turpina zaļot varenais Lāžu ozols. Savā garajā mūžā tas pieredzējis dažādu cilvēku likteņus, dabas parādības un dīvainības. Un nu arī Lāžu māju saimnieka aiziešanu mūžībā skaistā pavasara dienā, kad viss steidz pretim jaunam pavasarim…

Baiba Šuvcāne

Izvadīšana 18.05.2014 plkst 14.00 no Vaides Lāžu mājām.
 

Komentēt nav lemts