Tautas nams

Kolkas tautas nams agrāk un tagad

Vēsture

Kordons

Kolka gan mūsdienās, gan tālākā pagātnē var lepoties ar bagātu kultūras dzīvi. Kamēr Kolkā vēl nebija tautas nama, visi ciema kultūras pasākumi notikuši vecajā skolā, kas pēc Pirmā pasaules kara darbojās tagadējos «Pastniekos». Kolkas zvejnieku biedrība «Rīts» 1922. gadā pieprasīja savā īpašumā uz valsts fonda zemes esošo bijušo krievu robežsargu kordonu (cara laikā celtu ēku krievu zaldātiem). Tā bija neliela mūra māja, kurā bija ierīkotas kazarmas. Turpat netālu atradās arī mūra staļļi zirgiem. 1929. gadā zvejnieku biedrība izremontēja ēku un ierīkoja zāli ar skatuvi. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šeit atradās Kolkas biedrības nams. Ieeja biedrības namā atradās ēkas sānā, bet otra ieeja – jūras pusē. Skatuve bija tajā pusē, kur šobrīd ir tautas nama galvenā ieeja. Kolkas biedrības namā notika dažādi sarīkojumi, tējas vakari, balles. Aktīvi darbojās dāmu komiteja. Tā rīkoja rokdarbu izstādes, organizēja interesantus pasākumus ar Laimes akām, atrakcijām, dziedāja, spēlēja teātri. Ciema sabiedrisko dzīvi vadīja skolotājs Kārlis Bernšteins

Arī kara laikā biedrības nams turpināja darboties. 1944. gadā vietējiem iedzīvotājiem ciems bija jāatstāj. Palika tikai nedaudz cilvēku un krasta apsardze. Tūlīt pēc kara piecdesmitajos gados tika sakārtotas bijušā biedrības nama telpas, ko tad jau sauca par KLUBU. Tolaik atsākās spraigs jauncelsmes darbs, jo ciemā ieradās ļoti enerģisks, neatlaidīgs cilvēks, kurš organizēja zivju apstrādes fabrikas celtniecību. Šis cilvēks bija Jevgēnijs Morozovs. Ciemā ieradās daudz cilvēku, kuri piedalījās celtniecības darbos.


KORDONA nojaukšanas talka 50tajos gados

Atsākās pašdarbība, izveidojās tautas deju ansamblis, spēlēja teātri, rādīja filmas. 1953. gadā nodibinājās kopīgs Kolkas – Mazirbes jauktais koris, kurā dziedāja 35–40 sievas un apmēram 30 vīri.. Tā kā kluba telpas bija ļoti šauras, tad mēģinājumi notika zivju fabrikas laboratorijā, balles tika rīkotas sālītavas telpās vai arī virs tagadējās mehāniskās darbnīcas, kur bija plašas noliktavas. Tur notika interesanti karnevāli, saviesīgi vakari. Balles, kurās spēlēja Kolkas orķestris (akordeons, vijole, mandolīna, bungas), parasti beidzās tikai rīta pusē. Daudzi pasākumi tolaik notika arī «Pastniekos». Aktīvā sabiedriskā darbība mudināja zivju fabrikas direktoru J. Morozovu risināt plašāku telpu jautājumu. Radās ideja par jauna kluba celtniecību, taču nebija naudas. Sākot ar 1954. gadu tika regulāri organizētas komjauniešu, jauniešu talkas, kurās sāka nojaukt veco ēku jūrmalā. Šajās talkās piedalījās ļoti daudz cilvēki – gan veci, gan jauni, pat bērni. Parasti talcinieku barā atradās kāds muzikants, kurš vēlāk sāka spēlēt. Tad sākās dziedāšana un dejošana visu nakti, bet no rīta katrs bija savā darba vietā. Apmēram divu gadu laikā tika paveikts milzīgs darbs – nojaukta iepriekšējā, vecā ēka tā, ka palika tikai pamati un viena siena. Jaucot ēku, tās mūros atrada iemūrētas cara laika monētas.

Vecie pamati tika paplašināti, sākās jauna kluba celtniecība, kuru vadīja Volbedahts. Celtnieki no Valdemārpils piebūvēja klāt zāles telpu, telpas aiz skatuves, uzbūvēja otro stāvu. Lai celtniekiem apmaksātu darbu, tika rakstīti fiktīvi akti par kapitālo remontu, taču patiesībā tika celta pilnīgi jauna ēka. Par šādu neatļautu darbību tika rakstītas sūdzības Finansu inspekcijai, pat Finansu ministrijai. Neskatoties uz to, ēku cēla ar vērienu – tika likti ozolkoka paneļi, parkets.

Tautas nama griestu dekors tautiskā-padomju stilā.

Griestu rotājumu skices veidoja Haralds Rubenis, taču viņa iecerētos tautiskos ornamentus neatļāva izgatavot. Tos nācās pārstrādāt, lai attēlotu tā laika raksturīgāko simboliku – sirpi un āmuru, kuru varam redzēt vēl šodien. Kad ieradās pārbaude no Finansu ministrijas, kluba ēka jau bija gatava. Komisija apskatīja jauno celtni, konstatēja faktu, taču neko vairs nevarēja darīt. Par nelikumīgo darbību zivju fabrikas direktors J. Morozovs saņēma tikai rājienu, kaut pienācās atbrīvojums no darba. Viņu aizstāvēja Zivrūpniecības ministrs Kārlis Bude, kurš bija labs direktora draugs.


Klubu atklāja 1955.gada Ziemassvētkos. Todien bija ļoti liels putenis. Uz svinībām aicinātais Zivrūpniecības ministrs K. Bude, kurš brauca no Ventspils, līdz klubam netika, jo viņa mašīna iegrima kupenā pie Kolkas baznīcas. Tā atklāšanas svinības sākās ar nokavēšanos, jo vajadzēja palīdzēt ministram izkļūt no klizmas. Zālē pirmajās rindās sēdēja kluba celtnieki un pašdarbnieki, tērpušies pašu gatavotos tērpos. Zāle bija cilvēku pilna. Tas visiem bija priecīgs un gandarījuma pilns brīdis. Vēlāk sākās balle, kura turpinājās līdz pat rītam. Laikraksta «Padomju Dundaga» 1955. gada 28. decembra numurā A. Hartmaņa rakstā „Svētki zvejniekciemā” teikts, ka ar jaunā kluba atklāšanu Kolkas zvejniekiem un strādniekiem izveidojies lielisks atpūtas un kultūras centrs. Tajā ir zāle ar 360 vietām, iekārtota skatuve, telpas bibliotēkai un mākslinieciskās pašdarbības pulciņiem. Ēkas otrajā stāvā uzstādīta stacionāra kino iekārta.

Kolkas kluba atklāšanas pasākums. Runu teic J. Morozovs.


Jaunais kultūras nams tobrīd bija viens no labākajiem apkārtnes klubiem. Kultūras dzīve Kolkā kļuva vēl intensīvāka.Uz Kolku viesizrādēs brauca gan profesionālie, gan tautas un amatierteātri no Rīgas, Liepājas, Valmieras, Ventspils, Talsiem, Jelgavas, Ogres. Ar koncertiem Kolkā viesojās tādi visā republikā pazīstami dziedātāji kā Edgars Plūksna, Pēteris Grāvelis, Ārija Simsone, Edgars Zveja, komponisti – Marģers Zariņš, Raimonds Pauls un citi mākslinieki, kas atzinuši, ka Kolkas zālē ir laba akustika. Filmas veda no Talsiem, kino rādīja divas vai trīs reizes nedēļā, zāle vienmēr pilna skatītāju. Tolaik arī cilvēki bija ļoti atsaucīgi, aktīvi, darbīgi. Notika interesanti karnevāli ar asprātīgi veidotām maskām. Mākslinieki – noformētāji vienmēr gādāja, lai telpas būtu skaisti izdekorētas.

Kolkas tautas nams 2010. gadā

Gadu gaitā jaunuzceltais klubs piedzīvojis daudzas pārmaiņas. 1979. gadā tiek nojauktas krāsnis un ierīkota centrālapkure. Kopš 1989. gada kluba sienas grezno skaisti gobelēni ar lībiešu motīviem. Tos kā diplomdarbu veidojuši Mākslas akadēmijas studenti Antra Auziņa un Oskars Degro. Klubs tiek pārdēvēts par TAUTAS NAMU, kas ir šī nelielā Kolkas ciema kultūras centrs. Kopš 1999. gada tautas nama otrajā stāvā darbojas Kolkas mūzikas skola. 2003 – 2004. gadā atjaunota kluba fasāde, izremontēta mazā zāle, priekštelpa, telpas aiz skatuves. 2010. gadā iegādāti jauni zāles krēsli un gūts atbalsts ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai) projektam «Kolkas tautas nama vienkāršotā rekonstrukcija», kura realizācijas rezultātā 2011. gadā Kolkas tautas nams iegūs jaunu jumta segumu, jaunus logus, rekonstruētu apkures sistēmu, lielās zāles remontu u.c. uzlabojumus.


Mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi

Kopš 1949. gada aktīvi darbojās deju kolektīvs, kurā dejojuši vairāk kā 30 dalībnieku. Dejotājus mācījusi Lūcija Hausmane un deju skolotāja no Dundagas – Eleonora Jurševska. Koncerti bieži notika kopā ar dundadzniekiem. Kolektīvs piedalījies Talsu rajona Dziesmu un deju svētkos 1964. gadā, koncertējis Ventspilī, Ancē, Papē, Talsos. Pats tālākais bijis brauciens uz Daugavpili, lai piedalītos Latgales novada Deju svētkos.

Kolkas amatierteātris izrādē Ak sievietes, sievietes... 2007. gadā

Teātra spēlēšana Kolkā vienmēr bijusi populāra. Taču ziņas par šo kolektīvu darbošanos galvenokārt balstītas uz cilvēku atmiņām. No 1956. gada dramatisko kolektīvu vadījusi kolhoza kultūras darba organizatore Ausma Krautmane. Teātrī tolaik darbojušies ap 10 pašdarbnieku. Kopš 1959. teātri mācījuši– Vera Janberga, Fricis Krīgers, Arnolds Jurševskis. Ilgus gadus teātris Kolkā nav spēlēts, līdz 2007. gadā šo tradīciju atdzīvināja Arnolda Jurševska meita Ilona Onzule, iestudējot Tijas Bangas komēdiju «Septiņas vecmeitas». Teātris iestudējis komēdiju «Ak, sievietes, sievietes….» pēc Hermaņa Paukša un Annas Brigaderes lugu motīviem, kā arī aktīvi piedalās citās kultūras aktivitātēs.


Koris MARE 1980. gadā

1953. gadā izveidojās kopīgs – Kolkas un Mazirbes jauktais koris. Tā diriģents bija Andrejs Petoks Vēlāk kora vadīšanu pārņēma tolaik Dundagas vidusskolas direktors Rūdolfs Ermanbriks. Jau 1955. gadā koris piedalījās XII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, skaisti rotājušies jaunajos lībiešu tautas tērpos. Laika gaitā kora sastāvs mainījies– te tikai sievu balsis, te ansamblis, līdz 1976. gadā par kora māksliniecisko vadītāju kļuva Ināra Kivila. Jau 1980. g. E. Melngaiļa tautas nams apstiprināja sieviešu kora nosaukumu «Mare». Kopš 1976. gada koris piedalījies visos dziesmu svētkos Rīgā, kā arī rajona, zonas un republikas skatēs, izcīnot godalgotas vietas. «Mare» dziedājusi Ziemeļkaukāzā, Armēnijā, Kirgīzijā, Moldāvijā, Gruzijā, Igaunijā, Lietuvā, Ļeņingradā, Bulgārijā un Vācijā. 1998. gadā koris «Mare» savu beidza pastāvēt.

Kolkas jauktais koris 2007. gadā

Taču bez dziedāšanas kolcenieki nepalika, jau tajā laikā Dzintras Tauniņas vadībā bija izveidojies sievu ansamblis, kas dziedāja baznīcā. Vēlāk izdevās piesaistīt vīru balsis un Kolkā atkal darbojās jauktais koris, diriģente Evita Ernštreite. 2007. gadā kolektīvs atzīmēja savu desmit gadu jubileju. Koris piedalījies XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, rajona un zonālajās skatēs, iegūstot atzinības. Skaitā nelielā kora lielisko skanējumu pamanīja arī latviešu slavenais kordiriģents Māris Sirmais. Viņš Kolkas kori nodēvēja par «brīnišķīgu pērli, kas negaidīti iezaigojusies tik tālā un mazā nostūrī». Kolektīvs koncertējis daudzviet Latvijā, kā arī Somijā, Maskavā, Slovākijā un Slovēnijā.


Pensionāru koris "Sarma" 2008. gadā

Vienlaikus ar jaukto kori, Kolkā izveidojās arī senioru ansamblis«Sarma», kurā pārsvarā dziedāja bijušās «Mares» dziedātājas. Ansambļa sastāvs laika gaitā mainījies, ir bijušas arī vīru balsis, bet kopš tā rašanās brīža – 1997. gada, to vadaInora Sproģe. Kolektīvam ir laba sadraudzība ar kaimiņu senioru ansambļiem no Rojas, Valdemārpils, Dundagas, Pastendes, Talsiem.


Lībiešu ansamblis "Laula" 2010. gadā

2000. gadā ar toreizējās tautas nama direktores Ritas Leitendorfas iniciatīvu tika izveidots līvu dziesmu ansamblis«Laula» (nedaudz latviskots lībiešu vārds, tulkojumā – dziesma). To sākumā vadīja Ilona Jostiņa, vēlāk vadību pārņēma Dzintra Tauniņa. Kolektīvs piedalījies ansambļu skatēs, Lībiešu svētkos Mazirbē, folkloras festivālā Slovākijā, regulāri priecē klausītājus dažādos pasākumos Dundagas novadā.


Neilgi pēc otrā pasaules kara ciemā atzīts un populārs bijis deju orķestris sešu vīru sastāvā, kurš spēlējis balles. Mūzikas instrumenti – mandolīna, ģitāra, akordeons, vijole, bungas. Ansamblī muzicējuši brāļi– Andrejs, Vladimirs, Antons Hausmaņi, Andrejs un Kārlis Petoki, un Oļģerts Tarlaps. Laika gaitā Kolkā bijuši dažādi deju ansambļi. 1970. gadā izveidojās rokgrupa Ilmāra Lektauera, vēlāk Viestura Ķierpes vadībā. 1990. gadā Inārs Leitendorfs izveidoja ansambli «Enkurs», 2006. gadā kolceniekus pārsteidza mazirbnieks Māris Blāze un omulīgais basģitārists kolcenieks Raivo Fridrihsons ar savu grupu «Jūrkant», kas šobrīd ir viena no pazīstamākajām šlāgergrupām Latvijā.

Pūtēju orķestris 1980. gadā

1960. gados, kad ciema muzikālo dzīvi pārraudzīja Rūdolfs Ermanbriks, viņa vadībā darbojās paliels instrumentālais orķestris, kurā dažādus instrumentus spēlēja ap 20 dalībnieku. Ermanbriks vadīja arī tautas mūzikas ansambli – četri akordeoni, piecas dombras.

Taču ilgstošākas un kvalitatīvākas instrumentālās muzicēšanas tradīcijas saistās arKolkas pūtēju orķestri. 1960. gadā Dundagas diriģenta Jāņa Blumberga vadībā darbojās Kolkas ciema tautas nama pūtēju orķestris ar 10 dalībniekiem, un vienlaikus Aiņa Ēķupa vadībā Kolkas astoņgadīgās skolas pūtēju orķestris ar 12 dalībniekiem.

Kolkas pūtēju orķestris 2009. gadā

Kopš 1974. gada orķestrus vada Viesturs Rērihs. Skolēnu pūtēju orķestris piedalījies neskaitāmos koncertos, skatēs, salidojumos, dziesmu svētkos, vairākkārt iegūti laureāta diplomi. Par orķestra tehnisko nodrošinājumu Viesturs saka: «no katriem pieciem instrumentiem vēl tagad četri ir zvejnieku kolhoza «Banga» priekšsēdētāja Miķeļa Lismenta pirkti». Kolektīvs muzicē praktiski visos Kolkā notiekošajos kultūras pasākumos, ikgadējos Līvu svētkos Mazirbē, ir pabijis Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Sāmsalā, Krievijā pie Elbrusa.


Vēl tautas namā darbojušies šādi kolektīvi –Eiropas deju kopa, līnijdeju grupa, vīru ansamblis, bērnu deju kolektīvs. Kopš 2009. gada darbojas rokdarbnieku klubiņš «Fantāzija», notiek tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, tiek atkal demonstrētas filmas uz lielā ekrāna, pie mums viesturnejās brauc Nacionālā teātra aktieri, darbojas bufete, vietējie muzikanti uzspēlē kādu ballīti. Kolkas tautas namam ir lieliska sadarbība ar SIA Kolkasrags, Līvu fondu, Lauku ceļotāju, Kolkas mūzikas skolu, Dundagas amatierteātri. Kopdarbā tapuši daudzi interesanti pasākumi, kā piemēram – Vides dienas Kolkasragā, Pils dienas Dundagā, Ceļotāju diena, dzejas izrāde «Sibillas diena». Turpinās iesāktās tradīcijas – Māmiņas dienai veltīti koncerti, Jūras svētki, Sporta svētki, Līgo vakari, Lieldienas, Ziemas saulgrieži Kolkasragā, Ziemasvētku koncerti, pensionāru vakari, valsts svētki, Vecgada balles, dažādu komponistu un literātu autorvakari u.c.

 

Kolkas kultūras dzīves vadītāji

Par vadītājiem klubā strādājuši 18 vadītāji. Dažs izturēja dažus mēnešus, cits nepilnu gadu. Ne jau vienmēr atnācējiem izdevās atrast kopīgu valodu ar atturīgajiem, spriedumos asajiem kolceniekiem. Lūk, viņi – Kolkas kluba vadītāji:

  • Irēna Vectēva
  • Biruta Kristapsone
  • Oļģerts Mauriņš
  • Juris Vītoliņš (1961)
  • Fricis Krīgers
  • Viesturs Rērihs
  • Lidija Čodere (1968)
  • Ārija Irbe
  • Skaidrīte Bračka
  • Lauma Liede (1975−1977)
  • Ausma Krautmane (1977−1988)
  • Daiga Krūze (1988−1989)
  • Dina Lāce (1989−1990)
  • Vika Mauriša (1990−1991)
  • Jolants Uškāns (1991−1993)
  • Rita Leitendorfa (1993 — 2005)
  • Maija Rēriha (2005−2008)
  • Inora Sproģe no 2009.g.

Inoras Sproģes, Aijas Valciņas un Baibas Šuvcānes teksts


Kolkas tautas nama atrašanās vieta kartē

 

    26.05.2012. | Komentāru nav un nebūs