Vastlāvju diena Kolkas ciemā

MAZS NOSTŪRIS. MAZA VIETĒJĀ KOPIENA. VĒLME  IZDZĪVOT UN DARBOTIES LĪBIEŠU KRASTĀ.

5. februārī Kolkā notika ansambļa LAULA dalībnieču ķekatu gājiens cauri ciemam, iezīmējot Meteņdienu kā pēdējo ķekatās iešanas dienu un ziemas beigas. Mūsu Lauliņas, kā pašas dalībnieces mīļi dēvē savu kolektīvu un tās vadītāju Dzintru Tauniņu, pārģērbušās gaišās, baltās  drānās un rotājušās košām lentām, degošiem gaismas lukturiem rokās, vēlā pēcpusdienā ieskandēja Kolkas ciemu, godā turot lībiskās tradīcijas– lībiešu pusē šos svētkus sauc par Vastlāvjiem un ķekatās gāja galvenokārt meitenes, tika izcelta dziedāšana arī dejošana.

Citāts no Kolkas jūrmalas “Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām.” 1852.gadā:

“Vastlāvji mums ir augsti svētki (…) Vakaru pēc saules noiešanas meitas to Vastlāvju sāk dzīt. Tad tās skraida no vienām mājām uz otrām un dzied tādas bezkaunīgas dziesmas, ko kaunos še ierakstīt. Kad tās labu brīdi priekšnamā izbļaustījušās, tad saiminiece atver durvis un ielaiž istabā, kur tās vēl jo trakāki dzied. Ja ierauga vīrieti, tad plēš, rausta to zemē un vazā pa plānu apkārt. Nama māte pa tam uz galda salikusi lielu čupu pīrāgu (ar zivīm ceptus raušus), brandavīna blašķi un alus ķipi, un lielu bļodu ar vārītām pupām un zirņiem klāt, ved tad tos godīgos viesus pie tā piekrauta galda un lūdz, lai ēd un dzer, cik sirds saņem. Jo zināms, ja šos viesus labi nemielo, tad jēri un kazlēni visi klibos. Labi izmielots gāžas viss meitu tracis atkal projām uz citām mājām un taisa tur tādus pašus godus.”

Meteņu zīme– katra jauna aizsākuma simbols. Jo īpaši šodien mums visiem nepieciešams jauns aizsākums dažādo dzīves materiālo un ideālo procesu viducī.

Meteņdiena ievada laika griežus, kad atkal sākas gada brīnumainā mistērija– pavasaris, vasara, rudens un ziema.  Meteņos ir laiks pārdomāt visu iepriekšējā gadā paveikto un nospraust jaunos dzīves metus nākošajam gadam– mēs to darām Kolkā, kas ir īpašs zemes raga stūris Latvijā, jo šeit ir vienīgā vieta, kur satiekas divas jūras, kur par spīti asajiem vējiem, pelēkai smilšu zemei un attālumam no pilsētu centriem, dzīvo cilvēki, kas mīl savu Kolku, strādā, audzē savos mazdārziņos puķes un tomātus…. Esam tik, cik esam, bet esam un gribam būt– šeit, lībiešu krastā starp divām jūrām un Kolkasragu!

Kolkas Tautas nams